Slow Food Straupe

Slow food Straupe:

Biedrība Slow Food Straupe ir izaugusi uz Straupes lauku labumu tirdziņa pamatiem. Straupes tirdziņa moto ir „ Paši audzējam. Paši darinām. Paši tirgojam”. Tā kā šis moto velk paralēles ar Slow Food produktu ražošanas principiem, tad gluži loģisks tirgus organizatoru solis bija iekļauties Slow Food International kustībā un tā 2015. gada martā tika reģistrēts biedrība Slow Food Straupe.

Bieži vien tiek uzdots jautājums, kāpēc Slow Food, kāpēc mēs neradām savu zīmolu vai neizmantojam, piemēram, Latvijas zaļo karotīti. Tāpēc, ka Zaļās karotītes, produktu ražošanas principi gluži neatbilst tiem standartiem, ko mēs kā tirgus organizatori esam uzstādījuši Straupes lauku labumu tirdziņa ražotājiem. Tāpat mēs esam nonākušas pie secinājuma, ka nav vērts patērēt laiku, izgudrojot jaunu divriteni, ja tas jau ir radīts. Mūs uzrunāja Slow Food International vienkāršais princips – labs, tīrs un godīgs – tās ir trīs lietas, kas nosaka ēdiena kvalitāti. Labs – to mēs sakām par ēdiena garšu un smaržu. Tīrs nozīmē, ka mūsu pārtika ir saražota nepiesārņojot vidi, neiznīcinot ekosistēmas un bioloģisko daudzveidību. Savukārt godīgums nozīmē sociālo taisnīgumu, atlīdzinot tiem, kas mums šo pārtiku ražo, pirmkārt – zemniekiem. Lūk, trīs vaļi uz ko balstās Slow Food filozofija.

Šī starptautiskā asociācija dibināta jau 1989. gadā un tajā iekļāvušās atbalsta grupas no 160 valstīm visā pasaulē. Asociācijas nodaļas tiek dēvētas latīņu vārdā „convivium”, kas tulkojumā nozīmē „dzīres”, „mielasts”. Šis tulkojums nav jāuztver burtiski, jo Slow Food šajā gadījumā rotaļājas ar simboliem, kurā maltīte ir sociuma organizācijas veids. Tā ir kopības radīšana, kurā ēdiens ir sociālais dzinējs un tava klātbūtne šajā mielastā apzīmē piederību kādai grupai.

Nākas secināt, ka Latvijā vēl ļoti maz zina par šīs organizācijas patieso darbu vai arī tas tiek nepareizi interpretēts. Tā, piemēram, esmu lasījusi mūsu laikrakstos, ka Slow Food nozīmē lēni ēst pie balti saklāta galda. Iespējams, vārds „lēns”, kas figurē organizācijas nosaukumā un, kuru vizuāli simbolizē sarkanais gliemezītis, neviļus var mudināt uz šādām domām. Iespējams arī, šāds aplams uzskats radies no brīža, kad Slow Food dibinātājs Karlo Petrīni (Carlo Petrini) iesaistījās skaļos protestos pret McDonalds ātrās ēdināšanas uzņēmuma atvēršanu pašā Romas sirdī – pie Spāņu kāpnēm, kur tika uzklāts liels, ar baltiem galdautiem klāts, galds ar apkārtējo zemnieku produkciju. Kopš tā brīža organizācija ir paveikusi lielu darbu, stājoties pretī garšas standartizācijai un pārtikas ražošanas industrializācijai. Tā nodarbojas ne tikai ar iznīkstošo sugu saglabāšanu un cenšas glābt ne tikai sugas un šķirnes, bet arī grāmatas, vārdus, valodas un tehnoloģijas, informējot ražotājus un patērētājus neaizmirst uzturēt spēkā sentēvu tradīcijas. Tā piemēra, man, šī raksta autorei, ir bijusi iespēja būt saimniecībā, kurā, tiek audzēta Toskānas slavenā melnā cūka Cinta senese (tulkojumā „ Sjēnas apjoztā”, jo tai ap rumpi stiepjas balta svītra ). Šī cūka ganījās Toskānas ozolu mežos jau 13. gadsimtā un, kaut arī šķirne ir neuzņēmīga pret mūsdienu slimībām, tomēr tā ir gandrīz iznīkusi, jo to praktiski ir izspiedušas ātraudzīgās un vaislīgās cūku šķirnes. Patlaban ir palikušas vien, apmēram, daži simti cūkas, kas tiek sargātas, pateicoties tieši Slow Food iniciatīvai. Un patīkami bija apzināties, ka zemnieki audzēja šo šķirni nevis ātras peļņas gūšanai, bet gan aiz pārliecības, ka viņi glābj to, kas vēl glābjams, jo pazaudējot šo šķirni, atjaunot to vairs nebūs iespējams.

Kopš dibināšanas brīža asociācija ir atvērusi studiju kursus kulinārijā vairākās universitātēs un izveidojusi Gastronomijas zinātņu universitāti, kas atrodas netālu no Bra, vietā no kuras nācis Slow Food dibinātājs – mazā provinces pilsētiņā Itālijas ziemeļos. Sākot no 1996.gada reizi divos gados Turīnā notiek starptautiskās kustības Slow Food rīkotā pārtikas izstāde Salone del Gusto (Garšas salons) un kopš 2004. gada paralēli tam notiek konference Terra Madre (Māte Zeme), kur tiek sapulcināti ļaudis no visas pasaules, kuri ražo pārtiku, rūpējoties par ekoloģisko līdzsvaru un cienot vietējo kultūru un tradīcijas. Šie divi pasākumi ir tik grandiozi, ka neviļus gribas tos salīdzināt ar Olimpiskajām spēlēm, tikai šeit spēlētāji ir nevis sportisti, bet gan zemnieki, mazie ražotāji, pavāri, kulināri u.t.t.

Atšķirībā no iepriekšējām reizēm, kad pasākums notika slēgtās telpās, šogad tas tika rīkots kā atvērts un pieejams visiem interesentiem, abi paralēlie notikumi tika sapludināti vienā nosaukumā – Terra Madre Salpne del Gusto (Mātes Zemes Garšas salons) un Straupes lauku labumu tirdziņš pirmo reizi tajā piedalījās kā pilntiesīgs Earth Market Alianses dalībnieks. Earth Market ir viens no starptautiskās asociācijas projektiem, kas atbalsta mazos ražotājus un šovasar, izpildot visus Slow Food fonda kritērijus, Straupes tirdziņš ir kļuvis par pirmo un vienīgo tirdziņu Baltijā, kā arī par vienu vienu no 57 šāda tipa tirdziņiem pasaulē, kas ir tiesīgs darboties zem Eath Market logo. Tas nozīmē, ka produkcija, kas nonāk tirdziņā, ir ražota atbilstoši Slow Food filozofijai – tā ir vietēja, sezonāla, droša un veselīga, kas audzēta godprātīgi (godīgi un prātīgi), saudzējot dabas daudzveidību un domājot par vides ilgtspējību.

Slow Food Straupe valdes priekšsēdētāja, Astrīde Rozīte.